Aukstā laikā ērces ir neaktīvas, bet, uzlabojoties klimatiskajiem apstākļiem, tās aktivizējas un arī to vairošanās intensitāte palielinās. Ērces parasti ir aktīvas no marta līdz oktobrim.
Ērce pieder pie Zirnekļveidīgo klases un lielākā daļa to sugu ir ektoparazīti – tas nozīmē, ka tām ir nepieciešams cits dzīvais organisms no kura baroties. Dzīves cikla ilgums ērcei ir no trīs līdz pieciem gadiem un tās vairojas dzimumceļā: mātīte dēj oliņas, no kurām izšķiļas kāpuri, kas barojas no putniem un grauzējiem, pēc tam attīstīstās par nimfām. Nimfas barojas no siltasiņu dzīvniekiem, tai skaitā no mājdzīvniekiem un cilvēkiem. No nimfas attīstās pieaugusi ērce. Cilvēkam visbiežāk uzbrūkošā ērču suga Eiropā ir Suņu ērce (Ixodes ricinus).
Ērces visvairāk sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu un arī aizaugušās pļavās, krūmājos, parkos un dārzos. Mazāka iespējamība, ka tās būs retos priežu silos. Tās parasti uzturas apmēram pus metra līdz metra augstumā virs zemes un savu upuri sajūt ar īpašu uztveres orgānu palīdzību, dodot priekšroku vietām, kur ir plānāka āda. Tās pārkož ādu un iedur dzeloni, bet atšķirībā no odu kodumiem, asinsvadi netiek pārdurti. Ērces koduma vietā izdala sekrētu, kas satur asins sarecēšanu mazinošu vielu. Kodumu parasti upuris nejūt, jo sekrēts satur vēl arī anestezējošu vielu, un ar pretiekaisuma vielu tiek novērsta imūnās sistēmas aizsargreakcija. Ērce asinis sūc trīs līdz piecas dienas un pēc tam vienkārši nokrīt. Inficētas ērces var izrasīt divas saslimšanas – ērču encefalītu, ko izraisa vīruss, un Laima slimību, ko izraisa borīlijas.
Ērču encefalīta vīrusu ērces iegūst, sūcot slimu dzīvnieku asinis. Vīruss lokalizējas ērces siekalu dziedzeros un, tai piesūcoties, nonāk cilvēka asinīs. Taču ar ērču encefalītu var inficēties arī lietojot uzturā slimas govs vai kazas pienu vai sabiedriskajā transportā no cita cilvēka, no kura ērce var pārrāpot uz blakus sēdošo. Slimībai var būt letālas sekas, bet kopumā mirstība ar ērču encefalītu ir zema – līdz 2% no visiem saslimšanas gadījumiem. Pārslimojot ērču enefalītu. parasti cilvēks iegūst mūža imunitāti pret šo vīrusu.
Šobrīd nav specifisku zāļu pret ērču encefalītu un ārstēšanā tiek pielietoti līdzekļi tikai slimības simptomu mazināšanai, tādēļ ieteicams veikt vakcināciju, kuras rezultātā organismā tiek ievadīts inaktivēts vīruss. Vakcinēšanās nodrošina 98 līdz 100 procentu aizsardzību pret saslimšanu ar ērču encefalītu. Vakcināciju pret ēršu encefalītu var veikt, sākot no viena gada vecuma. Ik pēc trīs gadiem ir jāveic revakcinācija. Vēlams vakcināciju sākt ziemas mēnešos, bet vispār var veikt visa gada garumā, galvenais, pirmajās septiņās līdz četrpadsmit dienās izvairīties no vietām, kurās varētu būt ērces, jo imunitāte vēl nav izstrādājusies.
Laimas slimību izplata ērces, kuras pārnēsā borīlijas. Borīlija (Borrelia burgdorferi) ir baktērija, kura pieder pie spirohētu klases un mīt ērces zarnās, no kurienes tā, ērcei piesūcoties, lēnām nokļūst siekalās un no tām cilvēka asinīs. Inficēšanās risku ar Laima slimību var ievērojami samazināt, pēc iespējas ātrāk noņemot piesūkušos ērci. Slimību var izārstēt, lietojot antibiotikas. Pret Laima slimību nav vakcīnas, tādēļ vienīgā efektīvā profilakse ir izvairīties no ērcēm.
Ja tomēr ir jādodas uz kādu no vietām, kurām raksturīgi, ka tur ērces varētu būt sastopamas, tad svarīgi ir pareizi apģērbties. Lai izvairītos no ērču piesūkšanās ieteicams bikšu galus ielikt iekšā zeķēs un zābakos, apģērbam jābūt cieši pieguļošam – blūzes/krekli jāieliek iekšā biksēs. Tāpat arī labāk izvēlēties apģērbu gaišās krāsās, uz kura ērci varēs vieglāk pamanīt. Atnākot mājās, vēlams sevi kārtīgi pārbaudīt, vai nekur nav neviena ērce.
Ja tomēr ir gadījies, ka ir piesūkusies ērce, tad pēc iespējas ātrāk tā ir jāizņem, darot to arī pēc iespējas uzmanīgāk, lai ērci nesaspiestu, jo, pretējā gadījumā, tās saturs var nonākt brūcē kopā ar visām slimībām, ko ērce pārnēsā. Nekādā gadījumā nelikt virsū eļļu, jo tā var izsaukt vemšanu ērcei un tās kuņģa saturs nonāks brūcē. Vietu sākumā dezinficē un ērci izvelk ar pinceti, satverot to pēc iespējas tuvāk ādai un velkot laukā ar vienmērīgu kustību. Koduma vietu dezinficē un rokas nomazgā ar ūdeni un ziepēm. Neaiztikt izvilkto ērci ar pirkstiem, jo arī šādā veidā var inficēties caur ādu, ja tajā ir kāda mikrotrauma. Ja cilvēks nav vakcinējies pret ērču encefalītu, tad ērci labāk pārbaudīt laboratorijā, vai tā nav inficēta ar ērču encefalītu. To var izdarīt Latvijas Infektoloģijas centrā. Koduma vietu vēlams vēl pēc tam kādu mēnesi novērot, vai tajā neparādās Laima slimībai raksturīgā simptomātika.
Raksta tapšanā izmantotie informācijas avoti: www.erce.lv, http://musas.lv/sakums/par-insektiem/erce/
http://www.vakcinacijascentrs.lv/jautajumi-un-atbildes, http://www.mfd.lv/post_info.phpcPath=128&products_id=629