Straujiem soļiem tuvojas gada gaišākie svētki un daudzi jau steidzas meklēt un iegādāties dāvanas, ko likt zem Ziemassvētku eglītes. Dāvināšanas prieku un tradīcijas raksturo sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.
Dāvināšanas tradīcija, no kurienes tā ir cēlusies un kāpēc cilvēki dāvina dāvanas?
Dāvināšana, var teikt, ka ir cēlusies no paša Dieva. Cik sen cilvēce eksistē, tik sen arī pastāv tradīcija dāvināt un saņemt dāvanas, jo šī apmaiņa palīdz veidot un uzturēt attiecības. Pēc definīcijas dāvana ir kas tāds, ko dod, neprasot neko pretī, bet savā ziņā tā ir mānīšanās, jo tādas brīvas dāvanas, kad tiešām nekas netiktu sagaidīts pretī, faktiski nav iespējamas. Uzdāvinot dāvanu, ieslēdzas tāda pienākumu sistēma, kurā dāvanas saņēmējam ir kaut kas jādod pretī kaut kādā noteiktā laika sprīdī. Un kamēr šis balanss nav atjaunots, tikmēr starp šiem cilvēkiem pastāv kaut kāda veida attiecības. Pretēji preču apmainīšanai vai aizdevumam, dāvanai nav zināma precīza tās vērtība. Līdz ar to pēc būtības šo nosacīto parādu nav iespējams noslēgt nekad, tāpēc arī dāvināšana tik labi uztur šīs attiecības.
Nerakstītie dāvināšanas likumi
Nerakstītie dāvināšanas likumi pastāv visās cilvēku sabiedrībās un tie galvenokārt ir saistīti ar trīs pienākumiem, kuri ir attiecībā uz dāvanām, kas arī izpauž to, ka dāvanas nav brīvas par spīti tam, kā tās pēc definīcijas tā tiek nodēvētas.
Viens pienākums ir dot dāvanu, otrs pienākums ir saņemt un pieņemt to un trešais pienākums ir pēc tam dot pretdāvanu. Respektīvi, mēs nevaram savu dzīvi vispār nodzīvot bez dāvanām un dāvināšanas, jo ir situācijas, kad no mums tās vienkārši tiek sagaidītas. Piemēram, nav iespējams iet ciemos bez dāvanas, izņemot, ja tas tiek speciāli uzsvērts. Arī Ziemassvētku svinēšana bez dāvanām nav gluži iespējama.
No otras puses, kad Tev kāds dāvanu dod, pastāv arī ļoti liels spiediens to pieņemt, ja arī kāds atsakās, tad tā ir attiecību noraidīšana, tāpēc tas vienmēr ir ļoti problemātiski tiem cilvēkiem, kuri ir šajā procesā iesaistīti, ja viens pasaka pēkšņi, ka dāvanu nepieņems. Savukārt, kad viņš ir to pieņēmis, un tā iemesla dēļ mēdz arī cilvēki tieši tāpēc atteikties, viņš ir pieņēmis kaut kādas attiecības ar šo cilvēku, kurš ir devis šo dāvanu, un tas nozīmē to, ka būs kaut kas arī jādod pretī. Slavenā aina no mākslas filmas “Krustēvs”, kur mafijas krustēvs vienam vīram izdara pakalpojumu un saka “Tagad pieņem to kā manu dāvanu Tev, ko es dodu par godu savas meitas kāzām”, jo tas notiek viņa meitas kāzu laikā, “bet atceries, ka var pienākt diena, kad es Tev prasīšu pakalpojumu pretī.” Viņš ļoti skaidri pasaka, ka pieņemot dāvanu, gaida dāvanu arī pretī. Parasti jau tā neviens nesaka, jo laba dāvināšanas prakse nozīmē to, un tas ir vēl viens tāds vispārējais likums, ka Tu nedrīksti izpaust to vēlmi saņemt kaut ko pretī. Dāvana ir jādod tā, it kā tā būtu brīva, vienlaicīgi apzinoties, ka tā nav brīva, bet tu nekad nedrīksti teikt, ka tu dod to dāvanu, lai dabūtu kaut ko pretī. Nav iespējams, it kā ir iespējams, bet ļoti muļķīga situācija būtu, piemēram, aizvest meiteni randiņā vakariņās uz restorānu un teikt “Es Tevi aizvedu uz restorānu, nu es tagad gribētu pretī kaut ko!” Tas tā nestrādā, tā nedrīkst darīt, jo tas tad būtu tāds reāls dāvināšanas noteikumu pārkāpums. Vēl viens noteikums ir, ka pretdāvana ir jāatdot kaut kādā noteiktā laikā, nedrīkst pārāk ilgi gaidīt, tāpēc tad tas vispār izstiepjas pārāk ilgi un tad vairs īsti nav saprotams, vai tas cilvēks dod kādu pretdāvanu vai nedod. Respektīvi, ja kāds ir uzaicinājis Tevi uz dzimšanas dienu, tad gada laikā Tev vajadzētu uzaicināt arī viņu un sniegt dāvanu pretī.
Dāvanu pārdāvināšana
Dāvanas došana tālāk ir atkarīgs no dāvanām, jo ir dažādas situācijas. Ir tādas dāvanas, kas tieši ir jādāvina tālāk, piemēram, vecmāmiņas dāvinātais gredzens būtu jānodot tālāk. Tās ir dāvanas, kas tiek dotas no paaudzes paaudzē un tas tā tiek arī sagaidīts. Viena lieta, ko tiešām ir ļoti slikti darīt, ir dāvanu kaut kā transformēt precē, jo dāvanas parasti tiek pretnostatītas precēm un nav labi, piemēram, tās pārdot. Kad tas tātiek darīts, tad tas tiek uzskatīts par kaut ko sliktu. Piemēram, pirms kāda laika bija samērā skandaloza ziņa, ka pēc Ziemassvētkiem ebay parādās ārkārtīgi liels piedāvājums ar džemperiem, tāpēc, ka cilvēki ir saņēmuši dāvanās. ASV un Anglijā ir pieņemts dāvināt džemperus uz Ziemassvētkiem, bet daudziem tie nav vajadzīgi un tad viņi tos pārdod ebay un tas bija skandalozi tāpēc, ka nav pareizi tā darīt. Otra lieta, ja dāvana nav domāta, lai dotu to tālāk, bet ja to aizdod tomēr kādam tālāk, tad tas parāda, ka dāvanas saņēmējam tās devējs nav diezko svarīgs, jo tā ideja ir tieši, ka dāvana paliek pie Tevis un tas pamata pieņēmums, ka dāvana nekad nav īsti atsvešināma no tās devēja, vienmēr saglabā kaut kādu devēja aspektu pretēji precei atkal un tāpēc aizdodot to dāvanu tālāk, aizdod arī attiecības tālāk vai arī Tu no tām atsakies.
Ziemassvētku dāvināšanas “trakums”
Nav iemesla, kādēļ lai Ziemassvētku dāvināšanas “trakums” ietu mazumā, jo tā tradīcija ir pietiekoši spēcīga, pietiekoši daudzi ir, kas ir ieinteresēti tieši šajā. Galu galā mēs esam patēriņa sabiedrība, patēriņš ir svarīgs, tas kustina ekonomiku un dāvanu ekonomika kopumā ir tieši uz Ziemassvētkiem. Un, protams, tas trakums nozīmē to, ka daudzi cilvēki nopērk lietas, kas patiesībā nav vajadzīgas un arī citādi viņas nemaz netiktu nopirktas. Bet vienkārši tas, ko es sākumā jau teicu, pienākums dāvināt ir un tāpēc vienkārši nākas to darīt. Protams, ka dāvana nav atsvešināma, dāvana jau arī varētu būt kaut kas cits un skatoties no savā ziņā metaforsika viedokļa, dāvanas pirms tās tika nopirktas un tika kādam dāvinātās, tās bija vienkārši preces veikalā un ar to pirkšanas, meklēšanas un parūpēšanās aktu mēs tās pārtaisam no precēm par dāvanām un tad uzdāvinam. Bet, cik daudz tur ir tā personiskā pieskāriena, tas arī ir jautājums, un skaidrs, ka tās lietas, ko cilvēki ir paši uztaisījuši, ieguldījuši savu personisko domu un izdomu vairāk, tur tā personiskā aspekta būs arī vairāk. No šāda viedokļa pašu taisītās dāvanas ir pārākas par veikalā pirktajām no vienas puses, bet, protams, tur ir vēl daudzi citi aspketi, cits varbūt ir gadu strādājis, lai varētu nopelnīt naudu un to dāvanu nopirkt, tas, protams, arī ir ārkārtīgi liels ieguldījums.
Dāvana karalim
Antropologs Deivids Grēbers vienā no savām grāmatām vairākas nodaļas veltīja tam, ka karaļiem nav iespējams iedot dāvanu, jo karaļi pēc definīcijas ir cilvēki, kuriem viss ir. Līdz ar to, Tu nevari iedot dāvanu tādā klasiskā veidā, jo viņam nav nekas, ko viņam vajadzētu. Bet no otras puses ne visas lietas un ne jau vienīgais, ko vajag vai ko var kādam iedot, ir kas tāds, kas kaut kur jau ir vai ko var nopirkt, un šādos gadījumos ir jautājums par kreativitāti un tieši par to, ko Tu pats esi tur ieguldījis – kaut kas paša izveidots, vai kaut kas tāds, ko esi salicis kopā tādā veidā, kā citādi nebūtu iespējams. Piemēram, dzejoli uzrakstīt un uzdāvināt, jo, lai arī cik Tev būtu naudas un visa kā, tieši tāda dzejoļa Tev nav, jo tāds dzejolis ir unikāls un neviens iepsējams līdz šim to dzejoli nav dāvinājis. Nevari aiziet uz veikalu kaut ko iegādāties civēkam, kurš var aiziet uz jebkuru veikalu un iegādāties jebko un kuram ir viss, ko vajag. Ne jau vienmēr dāvanai ir jābūt kaut kam tādam, ko Tev utilitāri vajag, tas var būt kāds žests arī.