Katru gadu 14.novembrī tiek atzīmēta Pasaules Diabēta diena, tādēļ šajā mēnesī devāmies pie VCA "Pļavnieki" endokrinoloģes Aijas Bogdanovas, lai uzzinātu, kāpēc šī slimība rodas un kā sevi no tās pasargāt.
Cik sena ir šī slimība?
Cukura diabēts patiesībā ir jau ļoti sen zināma slimība. Pirmās
ziņas par to var atrast jau ēģiptiešu papirusos aptuveni ap 1550.gadu pirms
mūsu ēras. No latīņu valodas vārds “diabēts” nozīmē šķidruma disbalanss, ko
raksturo palielināta šķidruma uzņemšana un pastiprināta urīna izdalīšanās. Šīs diagnozes
nosaukumu deva ārsts no senās Grieķijas Demetrios 2.gs. pirms mūsu ēras. Pēc tam
profesors no Oksfordas Tomas Willis pievienoja diagnozei “diabēts” klāt otru
vārds “mellitus”, kas nozīmē “cukurs” un kopā tie veido līdz mūsdienām zināmo
slimības diagnozes nosaukumu – cukura diabēts. Iespējas diagnosticēt cukura
diabētu ne tikai pēc simptomiem, bet arī nosakot objektīvos rādītājus, radās
līdz ar pirmajām teststrēmelēm 20.gs., ar ko varēja noteikt cukuru urīnā. Arī
laboratorijā veica cukura mērījumus, bet pirmie individuālie glikometri radās
tikai 1977.gadā.
Kā, no kurienes un
kāpēc rodas cukura diabēts?
Līdz galam pilnībā nav zināmi iemesli I tipa cukura diabēta
attīstībai, bet ļoti liela loma ir ģenētiskajiem faktoriem, ja cilvēkam ir jau
kāda cita autoimūna slimība, pēc vīrusu izraisītas infekcijas, tad tas darbojas
kā papildus riska faktors un varbūtība saslimt ar cukura diabētu ir lielāka. Kopumā
lielāks risks saslimt ar cukura diabētu ir ziemeļu valstu iedzīvotājiem, kas saistīts
ar to, ka šajās valstīs ģenētiskā predispozīcija ir lielāka, iespējams, auksts
klimats paaugstina organisma vajadzību pēc insulīna, kas arī veicina cukura
diabēta attīstības mehānismu, kā arī, ziemā ir pavisam īsas dienas un tādēļ
samazinās vitamīna D produkcija. Bet šīs visas ir tikai tādas versijas par to, kādēļ
ziemeļos cukura diabēts ir izplatītāks.
II tipa cukura diabēta
gadījumā pētījumos ir pierādīts, ka tā attīstība notiek gan ģenētisku, gan arī
ārējās vides faktoru ietekmē. Ja tēvam vai mātei ir cukura diabēts, tad pastāv
ļoti liela varbūtība, ka arī bērnam būs. Liekais svars un nepietiekama fiziskā
aktivitāte sekmē II tipa cukura diabēta attīstību arī tad, ja ģimenē nav bijusi
saslimšana ar šo slimību nevienam. Turklāt, ne tikai liekais svars, bet arī
tauku izvietojums ķermenī ir riska factors saslimt ar cukura diabētu. Ķermeņa
augšdaļas aptaukošanās (ābolveida) vairāk palielina risku, nekā ķermeņa gurnu daļas
(bumbierbeida) aptaukošanās, saslimt ar II tipa cukura diabētu.
Tad, ja grūtniecības laikā ir bijis gestācijas diabēts, tas arī var
sekmēt II tipa cukura diabēta attīstību gan mātei, gan arī bērnam.
Paaugstināts asinsspiediens un holesterīna līmenis ir būtiski II
tipa cukura diabēta riska faktori, kā arī vecums sākot no 45 gadiem.
Kāds ir cukura diabēta
slimnieku skaits Latvijā un pasaulē?
Pasaulē cukura diabēts ir plaši izplatīta saslimšana un pacientu
skaits šobrīd it 370 miljoni, principā, tā ir jau kā epidēmija, bet tiek
prognozēts, ka šis skaits turpinās pieaugt un 2030.gadā tie būs jau 550
miljoni. Vairāk kā 90% no šiem pacientiem slimo tieši ar II tipa cukura
diabētu. Saslimstība ar cukura diabētu palielinās ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā
un pēc reģistra datiem 2009.gadā Latvijā bija vairāk kā 67 tūkstoši pacientu,
bet 2015.gadā jau gandrīz 87 tūkstoši, no kuriem 94,5% ir II tipa cukura
diabēta pacienti.
Kādas ir mūsdienās
pieejamās ārstēšanas metodes?
Galvenais medikaments I tipa cukura diabēta ārstēšanai ir insulīns. Savukārt,
II tipa cukura diabēta gadījumā galvenais ir diēta, svara samazināšana un
pietiekamas fiziskās aktivitātes ikdienā. Tas ir ļoti svarīgi, jo parasti II
tipa cukura diabēta pacientiem ir liekais svars un ir pierādīts, ka svara
samazināšana mazina tā saucamo insulīna rezistenci un līdz ar to arī uzlabojas
cukura līmeņa rādītāji asinīs. Gan I, gan II tipa cukura diabēta gadījumā
ārkārtīgi svarīga ir detalizēta pacienta apmācība par slimību un arī rīcību,
lai uzturētu dzīves kvalitāti.
Ja II tipa cukura diabēta gadījumā svara mazināšana un fiziskās
aktivitātes nelīdz, tad tiek izvēlētas zāles tablešu formā, kas šobrīd ir
pieejamas ļoti plašā izvēlē, ir dažādu medikamentu grupas. Dažiem pacientiem
nākas lietot gan insulīnu, gan tabletes. Kad ar cukura diabēta stāžu parādās
insulīna deficīts, tad ir nepieciešams pāriet uz insulīna terapiju. Izvēloties
ārstēšanu pacientiem, ārsti Latvijā vadās pēc klīniskajām rekomendācijām un ASV
un Eiropas vadlīnijām.
Kā tiek izvērtēta un
noteikta piemērotākā ārstēšanas metode katrā gadījumā?
Katram pacientam ir nepieciešama ļoti rūpīga apmācība gan par
slimības novēršanu, gan arī par ārstēšanu. Ārstēšanu jācenšas pēc iespējas
pielāgot konkrētam pacientam, ņemot vērā ne tikai cukura diabēta rādītājus, bet
arī vispārējo organisma veselības stāvokli, tai skaitā sirds un asinsvadu
slimību risku. Šodien ārstam ir iespēja izvēlēties medikamentus, kas būs
vispiemērotākie katram pacientam, ņemot vērā konkrētos apstākļus. Lai arī
Latvijā pieejamais medikamentu klāsts ir ļoti plašs, tiem tiek izvirzītas arī
sava veida prasības, piemēram, lai būtu neliels hipoglikēmijas risks, lai
neietekmētu ķermeņa svaru vai vislabāk to samazinātu, pozitīvi ietekmētu
arteriālo asinsspiedienu un tādejādi arī samazinātu II tipa cukura diabēta
slimnieku mirstību ar kardiovaskulārajām slimībām. Ārstam, izvēloties medikamentus, ir jāņem vērā ļoti daudz dažādu faktoru. Piemēram, glikēmijas mērķis nevar
būt vienāds jaunam pacientam un pacientam ar vēlīnu cukura diabētu jau ar
komplikācijām. Ar to es gribu teikt, ka ārstēšana ir ļoti individualizēta un
katram pacientam tiek izvēlēta sava pieeja jeb personalizēta terapija.
Kādi ir iespējamie
sarežģījumi, kas var rasties, ārstēšanas procesā?
Katrai medikamentu grupai ir savas priekšrocības, efektivitāte un
ieguvumi, bet ir arī blaknes. Piemēram, ja cilvēks lieto insulīnu, tad pastāv
hipoglikēmijas risks. Ir arī tādi medikamenti, kas palielina ķermeņa svaru,
rada kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumus vai šķidruma aizturi. Tāpēc es
vēlreiz gribu atkārtot, ka ārstēšana ir ļoti individuāla un katram tā ir sava.
Kādi ir svarīgākie
profilakses pasākumi?
Vissvarīgākie profilakses pasākumi ir saistīti ar cukura diabēta
saslimšanas riska faktoru novēršanu. Ja ikdienā tiek piekopts neveselīgs
uzturs, tad tas jāmaina uz veselīga uztura pamatprincipu ievērošanu un, ja mazkustīgs
dzīvesveids, tad jāsāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm vismaz 30 minūtes
dienā. Jāievēro ķermeņa svara kontrole ar mērķi to optimizēt un jāveic regulāra
asinsspiediena un holesterīna kontrole. Ja ir zināms, ka kāds no radiniekiem
slimo ar cukura diabētu, tad pašam arī ir jākontrolē cukura līmenis asinīs. Pēc
būtības ir jāievēro veselīgs un aktīvs dzīvesveids, kā arī, cilvēkiem ir jābūt
izglītotiem par to un arī par dažādu slimību riska faktoriem.